Bērnu drošība sākas ģimenē, skolā un sabiedrībā: kā pieaugušie var palīdzēt novērst seksuālu vardarbību
2025. gada 22. augustā sabiedrībā lielu satraukumu raisīja ziņa par skolotāju, kurš aizturēts aizdomās par vismaz 180 Latvijas un ārvalstu bērnu iesaistīšanu pornogrāfijas apritē. Izmeklēšanā noskaidrots, ka vairākus gadus viņš, izmantojot uzticību un digitālās platformas, sistemātiski iesaistījis nepilngadīgos noziedzīgās darbībās. Tika atrasti vairāk nekā pieci tūkstoši failu ar bērnu pornogrāfijas un zoofilijas saturu.
Šis gadījums atgādina, cik būtiski ir pieaugušajiem — vecākiem, pedagogiem un sabiedrībai kopumā — radīt drošu vidi, kur bērns var brīvi runāt par savām izjūtām, pieredzi un bažām.
Kāpēc bērniem ir grūti pastāstīt par piedzīvoto vardarbību?
Bērniem un jauniešiem bieži ir sarežģīti atklāt vardarbības pieredzi un meklēt palīdzību, jo viņi:
- ir iemācīti paklausīt pieaugušajiem;
- nezina vārdus, ko lietot, lai aprakstītu notikušo;
- ir apņēmušies paturēt slepenībā šo vardarbību (manipulācijas, draudu, dāvanu vai baiļu zaudēt “draudzību” dēļ);
- jūtas vainīgi, domājot, ka notikušais ir viņu pašu vaina;
- izjūt kaunu par piedzīvoto;
- ir apmulsuši, jo vardarbības veicējs ir kāds, ko viņi pazīst un kam uzticas;
- uzskata, ka “pieciest kaut ko, kas nepatīk” ir normāla attiecību sastāvdaļa;
- ir pārāk jauni, lai saprastu, ka piedzīvotais ir vardarbība;
- nezina, ka vardarbība NAV pieļaujama.
“Bērniem un jauniešiem bieži ir grūti stāstīt par piedzīvoto vardarbību, tostarp ievilināšanu, jo viņus pavada bailes, kauns un nepārliecinātība par to, kā pieaugušais reaģēs. Vecākiem un citiem pieaugušajiem ir svarīgi radīt drošības sajūtu, kur bērns zina: ‘Tu man vari uzticēt jebko, un mēs kopā tiksim galā.’ Mūsu spēkos ir dot bērniem valodu un zināšanas — palīdzēt saprast, kas ir veselīgas un nedrošas attiecības, mācīt par piekrišanu, robežām un riskiem, kā arī iedrošināt stāstīt, ja kaut kas rada neērtību vai bailes. Vienlaikus mums, kā pieaugušajiem, ir jābūt kritiskiem par to, kā audzinām zēnus un meitenes. Sabiedrībā joprojām pastāv tendence meitenes audzināt paklausīt bez ierunām, savu vērtību saistot ar komplimentu daudzumu un izskatu, nereti objektificējot meiteņu ķermeni jau ļoti agrīnā vecumā. Savukārt zēni bieži tiek audzināti paciest un ‘izturēt jebko’, neizpaust emocijas un nerunāt par savām sajūtām, jo dalīšanās tiek uztverta kā ‘vājuma’ vai ‘nevīrišķības’ pazīme. Šīs stereotipiskās dzimumu lomas padara bērnus ievainojamākus un veicina vidi, kur ievilināšana kļūst grūtāk atpazīstama.”
Madara Mazjāne
Labklājības Ministrijas, Bērnu un ģimenes politikas departamenta, Projekta “Atbalsta instrumenti vardarbības ģimenē mazināšanai” vecākā eksperte
Vecāku loma
Bērni visdrošāk dalās savās sajūtās tad, ja ģimenē pastāv emocionāla piesaiste un vecāki ir gatavi uzklausīt bez pārmetumiem. Ja mājās valda spriedze vai vecāki ir emocionāli nepieejami, bērni var meklēt citus “uzticamos pieaugušos” vai klusēt.
Vecākiem ieteicams:
- būt klātesošiem bērna ikdienā un interesēties par viņa digitālajām aktivitātēm;
- regulāri pārrunāt internetā sastopamos riskus;
- kopā ar bērnu pārskatīt drošības un privātuma iestatījumus digitālajās platformās;
- pievērst uzmanību pēkšņām uzvedības izmaiņām — noslēgtībai, trauksmei, slepenībai;
- radīt drošu vidi, kur bērns zina: “Tu man vari uzticēt jebko, un mēs kopā atradīsim risinājumu.”
“Bērni internetā visbiežāk tiek uzrunāti sociālajos tīklos vai spēļu platformās, tāpēc svarīgi vecākiem kopā ar bērnu pārskatīt un uzlikt privātuma un drošības iestatījumus, kā arī pārrunāt interneta izmantošanas noteikumus un iemācīt, kurās situācijās bērnam noteikti jāiesaista vecāki. Turklāt vecākiem pašiem ir jāciena sava bērna privātums un jārāda piemērs, ka privāta informācija, foto un video paliek ģimenes lokā, nevis publicēta internetā.”
Maija Katkovska, Latvijas Drošāka interneta centra vadītāja (drossinternets.lv)
Pedagogu loma
Skolai un pedagogiem ir īpaša nozīme bērnu drošībā, jo skolotāji bieži pamana bērnu uzvedības izmaiņas pirmie. Pedagogi var palīdzēt, ja:
- veicina atklātas sarunas par emocijām, piekrišanu, robežām un drošību;
- māca bērniem valodu, ar kuru runāt par attiecībām, ķermeni un pieredzi, izmantojot vecumam atbilstošus vārdus;
- iedrošina bērnus jautāt un šaubīties, uzsverot, ka nav “nepareizu” jautājumu;
- stiprina kritisko domāšanu digitālajā vidē, skaidrojot, ka ne visi pieaugušie tiešsaistē ir tādi, par kādiem uzdodas;
- iesaista vecākus, pārrunājot drošības tēmas un mudinot ģimenē turpināt sarunas;
- reaģē uz signāliem — pēkšņu uzvedības maiņu, noslēgtību, baiļu vai kauna pazīmēm.
Skolotāja statuss sabiedrībā pats par sevi rada uzticību, tādēļ pedagogiem jāapzinās sava atbildība un jābūt modriem pret manipulācijas pazīmēm, kā arī jāsniedz bērniem droša telpa runāt par grūtām tēmām.
“Notikušais mums atgādina, ka mūsu bērni nav pasargāti no vardarbības un mūsu- ikviena pieaugušā atbildība ir būt redzošiem, dzirdošiem un iesaistošiem. Lai pasargātu bērnus, sniegtu atbalstu, mierinājumu un drošību.”
Gunita Kovaļevska, Bērnu aizsardzības centra vadītāja.
Atbalsta iespējas
Ne bērni, ne vecāki nav vieni šādās situācijās. Pieejami profesionāli atbalsta resursi:
- Uzticības tālrunis 116111 (diennakts bezmaksas tālrunis);
- e-konsultācijas: uzticibaspasts116111@bti.gov.lv;
- čats un e-konsultācijas vietnē www.uzticibastalrunis.lv;
- mobilā lietotne “Uzticības tālrunis”, kas ļauj sazināties sev ērtākajā veidā;
- Bērnu māja — specializēts centrs, kur bērni, kas cietuši no vardarbības, saņem drošu vidi izmeklēšanai un psihosociālam atbalstam, nodrošinot palīdzību bērnam un viņa ģimenei.
Noslēgumā
Bērnu drošība sākas ne tikai ar policijas darbu, bet ar mūsu visu spēju būt klātesošiem, uzklausīt un radīt uzticību. Tikai kopā — ģimenē, skolā un sabiedrībā — varam mazināt risku, ka līdzīgi noziegumi paliek nepamanīti.