Kāpēc mēs runājam par piekrišanu?

Aktuāla un svarīga informācija jauniešiem, vecākiem un speciālistiem — par robežām, cieņu un atbildību.

Bērna māja, Bērnu un pusaudžu uzticības tālrunis 116111, sadarbībā ar  “Papardes zieds” šogad apzināti aktualizē jautājumu, kas skar piekrišanas tēmu jauniešu seksuālajās attiecībās. Mēs to darām, jo mūsu ikdienas darbs ar jauniešiem atklāj satraucošu tendenci — daudziem jauniešiem trūkst drošas, uzticamas informācijas kā arī  iespējas ar kādu atklāti runāt par piekrišanas jautājumiem.

Uzticības tālruņa speciālisti, uzklausot pusaudžus, bieži dzird, ka jauniešiem ir neziņa par šķietami vienkāršām lietām: ko īsti nozīmē “jā” un “nē”, vai viņiem ir tiesības pašiem lemt par savu ķermeni, un ko nosaka likums par seksuālo attiecību uzsākšanu. Daudzi nezina arī par vecuma robežu — 16 gadiem, no kura piekrišana seksuālām attiecībām Latvijā vispār ir spēkā. Nereti jaunieši neapzinās, ka, ja viens no partneriem nav sasniedzis šo vecumu, otram var iestāties kriminālatbildība. Tāpat viņiem bieži trūkst izpratnes par piespiešanas un manipulācijas formām, kas var padarīt “brīvprātīgas” attiecības par vardarbību. Šī neziņa rada augsni bīstamām situācijām, kurās piekrišana tiek pārprasta vai vispār nepastāv.

Bērna mājā, savukārt, redzam tos jauniešus, kas nonākuši cietušā statusā, pēc tam, kad viņu personīgās robežas ir tikušas pārkāptas. Mēs redzam, kā šķietami “nepareiza izpratne” var pārvērsties arī par vardarbību – kad nav piekrišanas, bet tiek uzsāktas seksuālas attiecības jauniešu starpā. Šādos gadījumos vairs nav runa par pārpratumu vai emocionālām nesaskaņām, bet par nopietnu robežpārkāpumu, kas var kļūt par noziedzīgu nodarījumu un novest pie kriminālatbildības.

Dažkārt viens klusē vai negrib sarūgtināt partneri, bet otrs to interpretē kā “jā”. Redzam arī jauniešu ballīšu situācijas, kur alkohols tiek uztverts kā “atbrīvotājs”, bet patiesībā tas tikai izdzēš dabisko piesardzību un spēju pateikt “nē”. Pēc tam paliek frāze: “viņa pati gribēja.” Taču ir būtiski saprast — piekrišana reibumā nav spēkā.

Arī “Papardes zieds” speciālisti, viesojoties skolās visā Latvijā, novēro, ka jauniešiem trūkst drošas vides un uzticama pieaugušā, ar kuru varētu atklāti runāt par šīm tēmām. Daudzi atzīst, ka galveno informāciju viņi iegūst no sociālajiem tīkliem, kur saturs bieži ir pārspīlēts, maldinošs vai neatbilst reālajai dzīvei. Rezultātā jaunieši cenšas līdzināties citu pieredzei, aizmirstot par savu iekšējo sajūtu — par to, vai paši patiesībā ir gatavi un vēlas seksuālas attiecības.

Tāpēc mūsu kampaņa izceļ: piekrišana nav tikai par jautājumiem, kas skar piekrišanu seksuālās attiecībās. Piekrišana ir par robežām, cieņu un spēju apzināti un abpusēji pieņemt lēmumus, kas saskan ar abu iesaistīto vēlmēm. Tas ir par emocionālo briedumu, atbildību un pašcieņu — apzināties, ka var teikt “jā” vai “nē” un tavs lēmums ir pateikts skaidri un izsvērti.

Mēs runājam arī par atbildību, jo piekrišana attiecas uz abiem iesaistītajiem. Realitātē meitenes biežāk nonāk neaizsargātā pozīcijā — gan fiziskā pārsvara dēļ, gan tādēļ, ka dzimumattīstības atšķirību dēļ puišus biežāk virza interese par seksuālu tuvību, kamēr meitenes biežāk meklē emocionālu saikni. Tādās situācijās robežas var kļūt neskaidras: meitene negrib pievilt partneri, bet arī nav gatava fiziskai intimitātei. Vienlaikus arī puiši bieži nonāk situācijās, kurās piekrišana nav bijusi skaidra vai viņi paši piedzīvo spiedienu, manipulāciju vai pat vardarbību. Pētījumi rāda, ka puiši par pieredzēto vardarbību ziņo vēl retāk nekā meitenes — ap šo tēmu joprojām ir daudz kauna, vainas un stigmas.

Latvijas sabiedrībā aizvien ir jūtama spēcīga piesardzība un polarizācija, runājot par dzimumaudzināšanu un seksualitāti. Šī kampaņa nemeklē vēsturiskos vai sociālos cēloņus tam, kāpēc tā ir — mūsu mērķis ir runāt skaidri un atbildīgi, jo vardarbību vienmēr veicina nerunāšana, noslēpums un kauns. Tieši tāpēc mēs, pieaugušie, nedrīkstam izvairīties no piekrišanas un dzimumaudzināšanas jautājumiem — jo, ja mēs klusējam, jaunieši informāciju meklēs citur, un šis avots ne vienmēr būs drošs vai uzticams.

Mēs ikdienā esam tie speciālisti, kas dzird jauniešu stāstus un redzam, ka ir aktīvāk un vairāk jārunā par piekrišanu, lai citi nenonāktu līdzīgās situācijās. Mēs uzrunājam jauniešus tur, kur viņi jau ir — sociālajos tīklos, caur influenceriem, īsos video un sarunvalodā. Vienlaikus mēs piedāvājam drošu, uz faktiem balstītu informāciju par juridisko pusi, atbildību un sekām, jo redzam, kā piekrišanas neesamība var novest pie robežu pārkāpšanas, vardarbības un kriminālatbildības.

9 noteikumi par piekrišanu

1. Piekrišanai jābūt brīvai

Ja ir bailes, spiediens vai manipulācija – tā nav piekrišana. “Jā” nozīmē kaut ko tikai tad, ja tas ja tas tiešām saskan ar tevi pašu.

Piemērs: Marta (16) satiekas ar Krišu, kurš viņai ļoti patīk. Viņš saka: “Nu, mēs taču jau sen esam kopā, vai tad tas nav loģiski, ka beidzot pārguļam?” Marta klusē, jūtas neērti, bet negrib Krišu sarūgtināt. Tas nav “jā” – tās ir bailes zaudēt kādu, kas patīk.

Ko darīt? Ja tava atbilde nāk no bailēm, nevis no iekšējās pārliecības, tā nav brīva. Tev ir tiesības teikt “nē”, pat ja baidies, ka otrs apvainosies.

2. Piekrišanai jābūt skaidrai un pārliecinātai

Klusēšana vai “varbūt” nav piekrišana. Piekrišana ir skaidrs, pārliecināts “jā”, ko otrs dzird un saprot.

Piemērs: Laura un Dāvis ballītē sēž dīvānā un skūpstās. Viņš čukst: “Vai tu gribi turpināt?” Laura nosarkst un parausta plecus. Tas nav “jā” – tas ir apjukums.

Ko darīt? Labāk pajautāt vēlreiz, nevis minēt. Ja nav pārliecinoša atbilde – apstājies.

3. “Jā” var atsaukt jebkurā brīdī

Piekrišana nav vienreizēja. Tā ir spēkā tikai tik ilgi, kamēr abi to jūt.

Piemērs: Rihards un Elīna skūpstās viņas istabā. Sākumā abiem patīk, bet Elīnai kļūst neērti, kad viņš mēģina novilkt viņai kreklu. Viņa saka: “Stop, man negribas tālāk.” Viņš apstājas un pasmaida: “Labi, viss kārtībā.” Tā ir cieņa.

Ko darīt? Piekrišana beidzas, kad kāds saka “nē”.

4. Piekrišanai jābūt līdzvērtīgai

Ja vienam ir lielāka ietekme, pieredze vai spēja kontrolēt situāciju, piekrišana var nebūt līdzvērtīga.

Piemērs: Linda (16) satiekas ar Arti (17), kurš ir pārliecinātāks un pieredzes bagātāks. Viņš saka: “Tas ir normāli – visi mūsu vecumā jau guļ kopā.” Linda klusē un jūt spiedienu, jo negrib izskatīties bērnišķīga. Tas nav “jā”, tā ir vēlme iekļauties.

Ko darīt? Ja piekrīti tikai tāpēc, lai “neizskatītos muļķīgi”, tā nav līdzvērtība. Tu vari būt gatavs savā tempā. Piekrišanu seksuālām attiecībām Latvijā var dot tikai no 16 gadu vecuma.

5. Piekrišanai jābūt konkrētai un informētai

“Jā” vienam solim nenozīmē “jā” visam. Katram tuvības brīdim ir savs apzināts lēmums.

Piemērs: Krista un Toms skūpstās. Viņa jūtas labi, bet, kad Toms paslīd ar roku zem viņas krūštura, Krista saka: “Es negribu vairāk.” Tas nozīmē – viņa deva piekrišanu skūpstiem, nevis kam citam. “Jā” skūpstam automātiski nenozīmē “jā” seksam.

Ko darīt? Katrs solis ir jauna izvēle.

6. Piekrišana var pastāvēt tikai skaidrā prātā

Ja kāds ir alkohola vai vielu ietekmē, viņš nevar dot apzinātu piekrišanu.

Piemērs: Ballītē Anna ir stipri piedzērusies. Jānis arī lietojis alkoholu, bet joprojām saprot, kas notiek. Viņš saprot, ka Anna neko vairs nesaka saprātīgi un aizved viņu mājās, nevis gultā. Tā ir pareiza rīcība.

Ko darīt? Ja cilvēks ir apreibinošu vielu vai specīgu medikamentu ietekmē, viņa “jā” nav spēkā. Labāk pasargāt, nevis riskēt.

7. Seksuālo attiecību vecuma robeža – 16 gadi

Latvijā seksuālas attiecības ar piekrišanu ir likumīgas tikai tad, ja abi partneri ir vismaz 16 gadus veci. Likums neparedz arī t.s.  “tuva vecuma izņēmumu” – tātad arī 18 un 15 gadi nav “ok”, pat ja abi to grib.

Piemērs: Sandis (18) un Ilze (15) ir kopā jau gadu. Viņi viens otru mīl, un tieši Ilze ir tā, kas mēģina Sandi pierunāt uz seksu. Ja viņi tomēr stājas dzimumattiecībās, atbildība ir uz Sanda pleciem — viņš ir pilngadīgs, un likums to uzskata par noziedzīgu nodarījumu.

Ko darīt? Pat ja jūtas ir īstas, likums aizsargā 16 gadus nesasniegušo personu no riskiem, kurus viņi paši vēl nespēj līdz galam izvērtēt.

8. Piekrišana attiecas uz abiem

Piekrišana nav tikai meiteņu aizsardzība. Puiši arī drīkst teikt “nē” – un tas ir normāli.

Piemērs: Elza (17) un Dāvis (17) pēc koncerta atrodas vieni. Elza ir uzstājīga, bet Dāvis jūtas nedroši.  Viņš saka: “Tu man patīc, bet es neesmu gatavs.” Viņa apstājas un pasmaida: “Labi, es cienu to.”

9. Piekrišana ir atbildīga

Abpusēja piekrišana nozīmē arī abpusēju atbildību par izsargāšanos un iespējamajām sekām.

Piemērs: Lizete (16) vēlas uzsākt seksuālas attiecības, arī viņas draugs Raivo (16) tam ir gatavs, tomēr neviens no viņiem nespēj uzsākt sarunu par to, kādu kontracepciju pāris plāno lietot, lai izsargātos seksa laikā.

Ko darīt? Lai arī saruna par kontracepciju var šķist neērta, tā ir būtiska, lai dzimumakts būtu drošs un jaunieši sevi pasargātu no seksuāli transmisīvām infekcijām un nevēlamas grūtniecības Ja pāris nav gatavs par šo jautājumu savstarpēji runāt, arī ar dzimumattiecību uzsākšanu būtu jānogaida, līdz abi jūtas droši un komfortabli pieņemt lēmumu par kontracepcijas izvēli.

Atceries: “Piekrišana” ir divvirzienu iela. Abiem ir tiesības uz savu tempu.

Kas likumā teikts par piekrišanu?

Latvijas likumi stingri aizsargā personas seksuālo neaizskaramību un brīvību. Piekrišana seksuālām attiecībām nozīmē brīvu, apzinātu un skaidru izvēli. Tās trūkums — jebkādā formā — ir vardarbība un tiek traktēts kā noziedzīgs nodarījums.

1. Vecuma ierobežojums

Latvijā piekrišana seksuālām attiecībām ir likumīga tikai tad, ja abi partneri ir sasnieguši 16 gadu vecumu.

Kriminālatbildība: Ja viens no partneriem ir jaunāks par 16 gadiem, otra persona var tikt saukta pie kriminālatbildības. Šādas darbības ir krimināli sodāmas, pat ja abas puses uzskata attiecības par abpusēji vēlamām.

(Pamatojoties uz Krimināllikuma 161. pantu – par seksuālām darbībām ar personu, kas nav sasniegusi sešpadsmit gadu vecumu.)

Nav “tuva vecuma izņēmuma”: Latvijas likumos nav paredzēts tā sauktais Romeo un Džuljetas likums (close-in-age exception). Tas nozīmē, ka pat neliela vecuma starpība nav attaisnojums. Piemēram, ja viens jaunietis ir 15 gadus, bet otrs 18 gadus vecs, šīs attiecības Latvijā tiek uzskatītas par pretlikumīgām.

2. Kad piekrišana nav spēkā

Likums nosaka, ka piekrišana nav spēkā šādos gadījumos, tas nozīmē, ka jebkura seksuāla darbība šādos apstākļos tiek traktēta kā vardarbība vai noziedzīgs nodarījums:

• Reibums: persona atrodas alkohola, narkotiku vai citu vielu ietekmē. (Saskaņā ar Krimināllikuma 160. pantu – seksuālas darbības bez piekrišanas, izmantojot bezpalīdzību vai reibumu.)
• Vara un atkarība: starp cilvēkiem pastāv autoritāte vai atkarība (piemēram, skolotājs, treneris, darba vadītājs, pilngadīgs radinieks u.c.). (Saskaņā ar Krimināllikuma 162. pantu – seksuālas darbības, izmantojot dienesta vai uzticības stāvokli.)
• Spiediens vai draudi: piekrišana iegūta ar draudiem, šantāžu vai manipulāciju (arī emocionālu). (Saskaņā ar Krimināllikuma 159. pantu – par piespiešanu veikt seksuālas darbības.)
• Nespēja paust gribu: cilvēks nespēj skaidri izteikt savu gribu (piemēram, bailes, šoks, miegs, slimība vai fiziska bezpalīdzība).

💡 Kāpēc tas ir svarīgi: Likums sargā seksuālo brīvību kā neatņemamu cilvēktiesību daļu. Seksuālas attiecības bez skaidras, brīvprātīgas un apzinātas piekrišanas no abām pusēm ir uzskatāmas par noziedzīgu rīcību, kas var novest pie nopietnas kriminālatbildības.

Daži ieteikumi vecākiem

Runāt ar bērnu par ķermeni, robežām un attiecībām ir svarīgi jau no mazotnes. Tas palīdz bērnam saprast, ka viņa ķermenis pieder viņam pašam, un ka nevienam nav tiesību to aizskart bez atļaujas.

Bērni, kuri jau agrā vecumā dzird, ka viņu jūtas un “nē” tiek respektēts, vēlāk dzīvē spēj labāk aizstāvēt savas robežas. Tieši tāpēc šīs sarunas nav “pārāk agras” — tās ir nepieciešamas.

Pusaudžu vecumā sarunām par seksualitāti pievienojas daudz emociju, mulsuma un jautājumu. Vecāku uzdevums šajā laikā ir būt drošai ostai, nevis tiesnesim. Klausīties vairāk nekā runāt, nesodīt, nebaidīt un neironizēt.

Svarīgākais, ko jaunietis var sajust: “Es varu tev uzticēties.” Uzticēšanās rodas nevis no ideālām atbildēm, bet no patiesas klātbūtnes un cieņas.

💬 Kā palīdzēt sarunu sākt:

• Izmanto situācijas no filmām, ziņām vai sociālajiem tīkliem — pajautā, ko bērns par to domā.
• Runājot, nelieto morāli vai bailes kā instrumentu — skaidro, nevis biedē.
• Atceries, ka jaunietis mācās no tavas attieksmes, nevis tikai no taviem vārdiem.

📚 Noderīgi materiāli vecākiem:

• Kā runāt ar bērniem līdz 6 gadu vecumam (.pdf)

— Praktiski piemēri, kā mācīt bērnam par ķermeni, robežām un drošību ikdienas situācijās.

• Kā runāt ar bērniem 7–12 gadu vecumā (.pdf)

— Kā atbildēt uz jautājumiem par pubertāti, draudzību un piekrišanu vecumā, kad bērns kļūst patstāvīgāks.

• Saruna pasargā — jauniešiem no 12 gadu vecuma (.pdf)

— Padomi vecākiem un pedagogiem, kā atbalstīt pusaudžus un veidot uzticēšanos sarunās par attiecībām un seksualitāti.

Kur vērsties pēc palīdzības un saņemt atbalstu

Ja nonāc grūtībās vai tevi māc neziņa par attiecībām un piekrišanu, atceries — tu neesi viens. Šeit ir uzticamas vietas un dienesti, kas var palīdzēt.

Noslēguma vēstījums

Mēs aicinām jauniešus domāt par piekrišanu kā par vienkāršu, bet nozīmīgu vienošanos — kur tikai abpusējs “jā” nozīmē “jā”.