Bērnu un pusaudžu paškaitējums jeb apzināta darīšana sev pāri Latvijā kļūst arvien izplatītāka - ne tikai speciālistu kabinetos, bet arī skolās, ģimenēs un Uzticības tālruņa sarunās. Bērnu aizsardzības centra Uzticības tālruņa 116111 dati rāda satraucošu tendenci: katrs septītais zvans ir saistīts ar bērna autoagresiju vai pašnāvības domām. Šogad līdz 28. maijam saņemti jau 254 šādi zvani — gandrīz tikpat, cik visa 2025. gada laikā kopā, kad to bija 277.
Speciālisti uzsver, ka paškaitējums nav uzmanības pievēršana vai pārejoša pusaudžu vecuma posma īpatnība. Visbiežāk tas ir bērna vai pusaudža mēģinājums tikt galā ar pārlieku lielām emocionālām sāpēm, vientulību, kaunu, spriedzi, vardarbības sekām, zemu pašvērtējumu vai sajūtu, ka viņu neviens nesaprot. Tāpēc paškaitējums vienmēr jāuztver kā nopietns signāls, kas prasa pieaugušo uzmanību, izpratni, mierīgu sarunu un savlaicīgu atbalstu — nevis nosodījumu, kaunināšanu vai cerību, ka tas pāries “pats no sevis”.
Par to Starptautiskajā bērnu aizsardzības dienā tiešsaistes diskusijā “Bērnu un pusaudžu paškaitējums — kā pamanīt un ko darīt?” runāja Labklājības ministrijas Bērnu un ģimenes politikas departamenta vecākā eksperte Inga Martinsone, Bērnu aizsardzības centra vadītāja Gunita Kovaļevska, bērnu psihiatrs Dr. Ņikita Bezborodovs un sociālā pedagoģe, biedrības “Ogle” pārstāve Agnese Grāvīte-Rožkalne.
Bērnu aizsardzības centra vadītāja Gunita Kovaļevska norādīja, ka paškaitējums nešķiro - tas var skart gan bērnu no sociāli nelabvēlīgas ģimenes, gan bērnu no ārēji labvēlīgas un materiāli nodrošinātas ģimenes. “Būtiskākais ir nevis ģimenes statuss, bet tas, ko bērns piedzīvo un vai viņam ir, ar ko par to runāt,” sacīja Gunita Kovaļevska.
Dati rāda tikai aisberga redzamo daļu
Bērnu psihiatrs Dr. Ņikita Bezborodovs diskusijā skaidroja, ka paškaitējums ir plašs jēdziens. Tas var būt suicidāls paškaitējums ar mērķi nomirt, un nesuicidāls paškaitējums bez mērķa pārtraukt dzīvi, bet ar citu funkciju, piemēram, mazināt smagas, neizturamas emocionālas sāpes.
Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Metodiskās vadības centra datu analīze par bērnu un jauniešu paškaitējumu un pašnāvniecisku uzvedību rāda satraucošu ainu. Laikā no 2018. līdz 2024. gadam Latvijā līdz 25 gadu vecumam pašnāvībā miruši 112 jaunieši, no kuriem 87,5% bijuši zēni. Savukārt neatliekamās palīdzības dati tajā pašā periodā rāda vairāk nekā 2000 izsaukumu, kas saistīti ar paškaitējumu — apmēram 20 reizes vairāk nekā īstenotu pašnāvību. Paškaitējumu daudz biežāk veic meitenes. Kopējais kontaktu skaits ar ārstiem par jauniešu paškaitējumu laikā no 2018. līdz 2024. gadam ir desmitkāršojies – šis pieaugums lielākoties ir pusaudžu vecuma meiteņu vidū.
“Veselības aprūpes statistikas dati ir tikai aisberga redzamā daļa. Apakšā ir milzīgs skaits jauniešu sabiedrībā, kas iesaistās dažāda veida paškaitējošā uzvedībā, bet nekad nenonāk līdz formālās veselības aprūpes sistēmas redzeslokam,” uzsvēra Ņikita Bezborodovs.
“Ja mēs gribam palīdzēt, palīdzība vienmēr sākas ar mēģinājumu saprast jaunieti, viņa kontekstu un šīs uzvedības mērķi. Kamēr mēs nesaprotam, kāpēc bērns to dara, mums būs diezgan grūti palīdzēt,” norādīja psihiatrs.
Kā paškaitējumu pamanīt?
Sociālā pedagoģe un biedrības “Ogle” pārstāve Agnese Grāvīte-Rožkalne uzsvēra, ka paškaitējums ne vienmēr ir viegli pamanāms. Bērni un pusaudži to bieži slēpj, jo izjūt kaunu, bailes no nosodījuma vai nevēlas satraukt vecākus.
Par iespējamām pazīmēm var liecināt tas, ka bērns pastāvīgi valkā apģērbu ar garām piedurknēm arī tad, kad tas nav piemēroti laikapstākļiem; uz rokām parādās lakatiņi, aproces, apsēji vai citi aksesuāri, kas var slēpt rētas vai brūces; skaidrojumi par savainojumiem ir pretrunīgi vai nepārliecinoši; bērns kļūst klusāks, noslēgtāks, zaudē interesi par lietām, kas agrāk patika; parādās norobežošanās, aizkaitināmība, nomāktība vai pēkšņas uzvedības izmaiņas vai, iespējams, bērns izvairās runāt par savām sajūtām.
“Paškaitējums nav tikai roku griešana, par ko dzird biežāk. Tas var būt arī uz vēdera vai kājām, tā var būt ādas plucināšana vai matu raušana. Un tas ne vienmēr uzreiz ir vizuāli pamanāms,” skaidroja A. Grāvīte-Rožkalne. Viņa uzsvēra, ka pieaugušo uzdevums nav uzreiz pratināt vai nosodīt, bet radīt drošu sarunu.
Vecākiem svarīgi nekrist panikā, bet arī nevajag normalizēt notikušo
Ņikita Bezborodovs norādīja, ka panika bērnam nepalīdz, jo viņš jau tā netiek galā ar savām emocijām. Tajā pašā laikā nav pieļaujams paškaitējumu uztvert kā pusaudžu vecuma īpatnību.
Gunita Kovaļevska, daloties arī personīgā pieredzē, atzina, ka vecākiem pirmā reakcija bieži ir bailes, šoks un vainas sajūta. Tomēr bērnam šajā brīdī nav vajadzīgs vēl viens emocionāls smagums - viņam vajadzīgs pieaugušais, kurš spēj būt blakus un meklēt palīdzību.
“Vecākam ir jāstiprina arī sevi. Ja mēs paši netiekam ar sevi galā, mēs bērnam palīdzēt nevaram. Bērnam smagajā brīdī vajag ļoti daudz pieaugušo atbalsta apkārt,” sacīja G. Kovaļevska.
Arī Labklājības ministrijas pārstāve Inga Martinsone uzsvēra, ka paškaitējums nav jāsaista ar kaunu - ne bērnam, ne vecākiem. “Es ļoti gribētu, lai mēs spējam tikt vaļā no tā, ka paškaitējums ir kauns. Paškaitējums nav labs veids, kā tikt galā ar emocijām, bet tas nav jautājums par morālu vērtējumu. Tā ir zīme, ka bērnam ir grūti un viņam vajadzīga palīdzība,” sacīja Inga Martinsone.
Bīstamākais ir klusēt
Viens no diskusijas būtiskākajiem vēstījumiem bija aicinājums pieaugušajiem nebaidīties runāt ar bērnu arī par ļoti smagām tēmām, tostarp pašnāvības domām. Uzticama saruna par paškaitējumu vai pašnāvības domām risku nepalielina. Tieši pretēji, tā var dot emocionālu atvieglojumu un kļūt par pirmo soli palīdzības saņemšanai.
“Mums kā pieaugušajiem bieži ir bail pajautāt - kā tu jūties? Jo mēs baidāmies, ko darīsim, ja bērns pateiks, ka viņam ir domas par pašnāvību. Bet saruna pati par sevi risku nepalielina - tā var sniegt atvieglojumu, mazināt kaunu un palīdzēt bērnam nonākt līdz palīdzībai,” sacīja bērnu psihiatrs.
Kur meklēt palīdzību?
Speciālisti aicina bērnus, pusaudžus, vecākus, aizbildņus, audžuvecākus, skolotājus un ikvienu līdzcilvēku nepalikt vienam. Palīdzību var meklēt, zvanot uz Bērnu aizsardzības centra bezmaksas diennakts Uzticības tālruni 116111, Pusaudžu resursu centra konsultatīvo tālruni 25737363, Vienoto krīzes tālruni 116123 vai vēršoties pie sava ģimenes ārsta. Tāpat atbalstu var meklēt pie bērna skolas atbalsta speciālistiem, Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā vai pie psihologa, psihoterapeita vai psihiatra, ja tas nepieciešams.
Inga Martinsone aicināja vismaz vienu reizi konsultēties ar speciālistu, nevis mēģināt situāciju atrisināt vienatnē, izstāstīt konstatēto vai bažas speciālistam un saprast, ko darīt tālāk. Viņa arī uzsvēra, ka nav nepieciešams gaidīt paškaitējuma atkārtošanos, ir svarīgi konsultēties ar speciālistu jau pēc pirmās paškaitējuma epizodes vai aizdomām par to.
Ko darīt valsts mērogā?
Runājot par risinājumiem valsts līmenī, Ņikita Bezborodovs uzsvēra, ka palīdzības sistēmai būtu jādarbojas kā piramīdai.
“Pamatā ir pašpalīdzība un līdzcilvēku palīdzība, tālāk formālāki atbalsta pakalpojumi, sabiedrībā balstīti psihiskās veselības pakalpojumi, sekundārā psihiatriskā palīdzība un tikai smailē — terciārā aprūpe. Problēma ir tāda, ka Latvijā vēsturiski šī piramīda ir pilnīgi apgriezta, kājām gaisā,” norādīja eksperts.
Speciālisti uzsvēra, ka bērniem jau skolā būtu jāapgūst prasmes, kā atpazīt savas emocijas, kā tikt galā ar spriedzi un kur meklēt palīdzību. Vienlaikus pieaugušajiem - vecākiem, aizbildņiem, audžuvecākiem, pedagogiem, treneriem, pulciņu vadītājiem un citiem bērnu ikdienā iesaistītajiem - jābūt pamatprasmēm atpazīt bērna grūtības un zināt, kur vērsties.
Gunita Kovaļevska norādīja, ka speciālistiem nav jāpārņem psihiatra vai terapeita loma, taču pamatlīmenī jāspēj pamanīt signālus. “Nav jāgaida, ka katrs pedagogs kļūs par psihologu vai psihiatru. Bet atpazīt pazīmes un zināt, kur virzīt tālāk, ir ļoti svarīgi,” sacīja G. Kovaļevska.
Katram bērnam vajadzīgs vismaz viens drošais pieaugušais
Diskusijas noslēgumā speciālisti uzsvēra, ka bērna pasargāšanā izšķiroša nozīme var būt ne tikai vecākiem, bet jebkuram pieaugušajam, kurš ir bērna tuvumā un kuram nav vienalga.
“Viens no galvenajiem pasargājošiem faktoriem pusaudžu vecumā ir vismaz viens drošais pieaugušais ārpus ģimenes loka, kuram jaunietis var uzticēties. Tas var būt skolotājs, sporta treneris, paplašināta ģimene — tantes, onkuļi, vecvecāki. Ir ļoti svarīgi, ka bērna dzīvē ir pieaugušais, kam nav vienalga un pie kura var vērsties,” uzsvēra Ņikita Bezborodovs.
Diskusiju organizēja Bērnu aizsardzības centrs kampaņas “Maza Tava rīcība = bērnam liela drošība” ietvaros. Kampaņu līdzfinansē Eiropas Sociālais fonds Plus.
Diskusijas ierakstu var noskatīties Bērnu aizsardzības centra Youtube kanālā, Facebook kontā, kā arī Latvijas Sabiedriskā medija Facebook kontā un portālā LSM.lv.