Pusaudžu vecums ir pārmaiņu laiks, kurā bērns kļūst patstāvīgāks, vairāk attālinās no vecākiem un meklē savu vietu vienaudžu vidū. Ne katra garastāvokļa maiņa vai vēlme pabūt vienatnē nozīmē problēmu. Tomēr ir situācijas, kad pārmaiņas bērna uzvedībā var būt agrīns signāls, ka viņam ir grūti un nepieciešams pieaugušo atbalsts.
Psihiatrs Gunārs Trimda norāda, ka pusaudžu vidū arvien biežāk parādās ne tikai vielu lietošanas riski, bet arī tā sauktās procesu jeb nodarbošanās atkarības – pārmērīga viedierīču, sociālo tīklu un datorspēļu lietošana. Vienlaikus aktuāli saglabājas arī nikotīna, tabakas izstrādājumu, alkohola, enerģijas dzērienu un narkotisko vielu lietošanas riski.
Pazīmes – kā atpazīt agrīnus uzvedības un atkarību riskus
Vecākiem un līdzcilvēkiem palīdzēt atšķirt pusaudža vecumposmam raksturīgu uzvedību no nopietnākiem riskiem var trīs lietas:
Cik ilgi pārmaiņas turpinās?
Cik izteiktas tās ir?
Vai tās sāk ietekmēt bērna ikdienas dzīvi?
Uzmanību vajadzētu pievērst, ja vairākas nedēļas vai ilgāk saglabājas krasas garastāvokļa svārstības, trauksme, nomāktība, apātija vai aizkaitināmība. Par signālu var kļūt arī pēkšņa noslēgšanās sevī, emocionāla attālināšanās ne tikai no vecākiem, bet arī no draugiem un vienaudžiem, izvairīšanās no sarunām vai bieža melošana.
Svarīgi pamanīt arī izmaiņas ikdienas ritmā: strauju sekmju pasliktināšanos, neattaisnotus kavējumus, intereses zudumu par agrāk svarīgiem hobijiem, pulciņiem vai aktivitātēm, nespēju parūpēties par higiēnu un savu izskatu, izteiktus miega traucējumus vai svara izmaiņas.
Papildu uzmanība jāpievērš pazīmēm, kas var liecināt par vielu lietošanu: pēkšņai miegainībai vai ilgstošam bezmiegam, acu apsārtumam, neparasti sašaurinātām vai paplašinātām acu zīlītēm, kustību koordinācijas traucējumiem, nesakarīgai runai, grūtībām noturēt līdzsvaru. Nopietns signāls ir arī situācijas, kad mājās sāk pazust nauda vai mantas.
Īpaši satraucošas pazīmes ir paškaitējums, agresijas epizodes, ilgstoša bezcerība vai dzīves jēgas zudums. Šādās situācijās palīdzība jāmeklē nekavējoties.
Ieteikumi – kā reaģēt un rīkoties, pamanot agrīnus uzvedības un atkarību riskus
Pamanot satraucošas pazīmes, svarīgākais ir nesākt ar pārmetumiem, sodīšanu vai kaunināšanu. Bērns, kurš jūt nosodījumu, bieži vēl vairāk noslēdzas, sāk melot vai meklē drošības sajūtu ārpus mājām.
Sarunai jābūt mierīgai un nesteidzīgai. Vecākiem ieteicams runāt no “es” pozīcijas, balstoties konkrētos novērojumos, nevis aizdomās vai apsūdzībās. Piemēram: “Es pēdējā laikā redzu, ka tu izskaties noguris, slikti guli un biežāk kavē skolu. Es par tevi uztraucos.” Šāds sākums palīdz bērnam sajust, ka vecāks grib saprast un palīdzēt, nevis kontrolēt vai sodīt.
Svarīgi dot pusaudzim telpu izteikties un klausīties, nepārtraucot un uzreiz neizdarot secinājumus. Ja bērns ir kādas vielas ietekmē, nopietnu sarunu labāk atlikt uz brīdi, kad iedarbība beigusies un saruna var notikt drošākā, mierīgākā veidā. Vecākiem ir svarīgi skaidri pateikt, ka viņi vēlas palīdzēt, nevis vainot. Pusaudžu vecumā atkarīga uzvedība nereti nav stāsts par baudas meklēšanu, bet mēģinājums tikt galā ar spriedzi, vientulību, trauksmi vai citām grūti izturamām sajūtām.
Ja pazīmes nepāriet, kļūst izteiktākas vai ietekmē bērna ikdienu, nepieciešams meklēt profesionālu palīdzību. Atbalstu var sniegt psihologs, psihoterapeits, psihiatrs, sistēmiskās ģimenes psihoterapijas speciālists vai cits bērnu un pusaudžu garīgās veselības speciālists.
Ja satraucošas pazīmes pamana skolotājs, treneris, radinieks vai cits līdzcilvēks, svarīgi tās mierīgi pārrunāt ar bērna vecākiem vai likumiskajiem pārstāvjiem. Pieaugušo uzdevums nav meklēt vainīgo, bet palīdzēt bērnam pēc iespējas agrāk saņemt atbalstu.
Savlaicīga pamanīšana var palīdzēt novērst problēmu saasināšanos. Jo ātrāk pieaugušie pamana pārmaiņas un reaģē mierīgi, jo lielāka iespēja, ka bērns jutīsies sadzirdēts un pieņems palīdzību.