Tiesiskais regulējums nosaka audžuģimenes un specializētās audžuģimenes (turpmāk abas kopā – audžuģimenes) tiesības un pienākumus, kā arī pašvaldības un audžuģimeņu atbildības robežas bērna ikdienas aprūpes nodrošināšanā. Ministru kabineta 2018. gada 26. jūnija noteikumu Nr. 354 "Audžuģimenes noteikumi" (turpmāk – Audžuģimenes noteikumi) 66. punkts paredz, ka audžuģimenes un pašvaldības savstarpējās tiesības un pienākumus nosaka pašvaldības un audžuģimenes noslēgtajā līgumā, kas pievienots kā Audžuģimenes noteikumu 5. pielikums.
Noslēdzot līgumu ar pašvaldību, audžuģimene apņemas bērnam nodrošināt atbilstošus sadzīves apstākļus, sociālo un veselības aprūpi, audzināšanu un izglītību, iespēju tikties ar vecākiem un radiniekiem saskaņā ar bāriņtiesas norādījumiem, personisko interešu aizsardzību.
Saskaņā ar normatīvo aktu regulējumu[1], audžuģimene nav uzskatāma par bērna likumisko pārstāvi. Audžuģimenē ievietotā bērna personiskās un mantiskās intereses attiecībās ar vecākiem un citām personām pārstāv bāriņtiesa. Bāriņtiesa informē audžuģimenes par jautājumiem, kas saistīti ar bērna izglītību, par saskarsmes kārtību ar bērna vecākiem, brāļiem (pusbrāļiem), māsām (pusmāsām) un citiem radiniekiem vai bērnam tuvām personām, kā arī citiem būtiskiem jautājumiem, kas skar bērna intereses. Vienlaikus bāriņtiesa, izvērtējot bērna intereses un audžuģimenes prasmes un zināšanas, var uzdot audžuģimenei pārstāvēt bērna atsevišķās personiskās un mantiskās intereses un tiesības. Pilnvarojums, ko bāriņtiesa piešķir audžuģimenei, ir uzskatāms par tiesību deleģēšanu, kas ļauj audžuģimenei rīkoties bērna interesēs konkrētās situācijās, piemēram, sazinoties ar izglītības vai ārstniecības iestādēm. Tas nav uzskatāms par pienākumu veikt noteiktas darbības, bet gan par iespēju, kuru audžuģimene var izmantot, ja tas ir nepieciešams bērna labā. Vienlaikus bāriņtiesa saglabā pilnu atbildību par bērna personisko un mantisko interešu nodrošināšanu, un tai ir pienākums uzraudzīt, izvērtēt un pieņemt lēmumus, kas skar bērna tiesības un labklājību.
Vēršam uzmanību, ka bārenis vai bez vecāku gādības palicis bērns tiek ievietots audžuģimenē līdz brīdim, kad viņš var atgriezties bioloģiskajā ģimenē. Ja tas nav iespējams, bērnam prioritāri ir jānodrošina adopcija vai aizbildnība.
Audžuģimenes uzņem bērnus krīzes situācijās, tostarp bērnus ar smagiem funkcionāliem traucējumiem. Šādās situācijās var rasties nepieciešamība pēc tūlītējas reaģēšanas uz bērna vajadzībām, kas visbiežāk saistītas ar aprūpes, veselības un izglītības jautājumu nodrošināšanu. Lai šīs vajadzības varētu nekavējoties apmierināt, audžuģimenes tiek pilnvarotas jau sākotnēji – bērna ievietošanas brīdī. Savukārt jautājumi, kas nav steidzami un attiecas uz ilgtermiņa lēmumiem, paliek bērna likumiskā pārstāvja – bāriņtiesas – kompetencē. Šāda pieeja ir saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas 1989. gada 20. novembra Bērnu tiesību konvenciju, kuras mērķis ir nodrošināt bērna tiesības uz aizsardzību, aprūpi un attīstību, ņemot vērā bērna vislabākās intereses kā primāro apsvērumu visās ar bērnu saistītajās darbībās.
Ievērojot, ka bērna ārpusģimenes aprūpes mērķis ir radīt bērnam aizsargātības sajūtu, nodrošināt apstākļus viņa attīstībai un labklājībai, kā arī atbalstīt bērna centienus būt patstāvīgam, galvenie audžuģimenes pienākumi saskaņā ar Audžuģimenes noteikumu 67. punktu un Bērnu tiesību aizsardzības likuma 10. pantu ir nodrošināt bērna vecumam un veselības stāvoklim atbilstošus sadzīves apstākļus, labvēlīgu sociālo vidi, kas nodrošina pilnvērtīgu fizisko un intelektuālo attīstību, bērna veselības stāvoklim atbilstošu veselības aprūpi, audzināšanu un izglītību, ņemot vērā bērna vecumu un spējas.
Vienlaikus jāņem vērā, ka būtiskie jautājumi (piemēram, par bērna veselības aprūpi- operācijām, smagām traumām, hronisku slimību ārstēšanu, vakcināciju, ārstēšanu psihoneiroloģiskā slimnīcā vai rehabilitācijas iestādē, lēmumi par ārstēšanas atteikšanu vai tās pārtraukšanu; par izglītību -- izglītības iestādes, izglītības programmas, mācību formas izvēles, bērna interešu pārstāvība izglītības iestādē, u. tml.), kas skar audžuģimenē ievietoto bērnu, audžuģimenei savlaicīgi ir jāsaskaņo ar bāriņtiesu, kura lēmusi par bērna ievietošanu audžuģimenē. Atsevišķos gadījumos var rasties situācijas, kurās var būt nepieciešams steidzamā kārtā saņemt pilnvarojumu.
Savukārt par bērna pārstāvību kriminālprocesā vai administratīvajā procesā lemj procesa virzītājs, kurš, izvērtējot konkrēto situāciju, nosaka, kura persona būs tiesīga pārstāvēt bērnu. Procesa virzītājs nosaka bērna pārstāvības kārtību, un šis jautājums ir skaidrojams ar procesuālo normu piemērošanu, kuras nosaka procesa dalībnieku tiesības un pienākumus.
Centra sagatavotajā rokasgrāmatā bāriņtiesām ceturtajā sējumā ir ietverta nodaļa “Metodiskie ieteikumi par audžuģimeņu pilnvarošanu”[2], kur vērsta bāriņtiesu uzmanība uz iepriekš izskanējušajiem jautājumiem, piemēram, par tādu pilnvarojumu izsniegšanu, kur bērna intereses jāpārstāv būtiskos un juridiski sarežģītos procesos.
Pilnvarojums audžuģimenei ir izvēles iespēja nevis obligāts pienākums un galīgā atbildība par bērna interešu aizstāvību paliek bāriņtiesai. Nedrīkst pieļaut situācijas, kurās audžuģimenes netiek pienācīgi informētas vai iesaistītas lēmuma pieņemšanā, un audžuģimene par kādu pilnvarojumu uzzina tikai pēc lēmuma pieņemšanas. Pilnvarojums tiek izsniegts pēc abpusējas vienošanās.
Audžuģimenēm ir jāskaidro, kādos gadījumos un kāda satura pilnvarojums tai var tikt piešķirts, kā arī kāda ir audžuģimenes loma bērna pārstāvībā, ja šāds pilnvarojums ir piešķirts.
Aicinām bāriņtiesas nodrošināt un īstenot skaidru un savlaicīgu komunikāciju ar audžuģimenēm, kā arī rūpīgi izvērtēt katras situācijas specifiku, lai pieņemtie lēmumi pilnībā atbilstu bērna vislabākajām interesēm.